Worldschooling – kas tas ir?

Vienotas definīcijas tam, kas īsti ir worldschooling, nav. Pasaulē to izprot dažādi, Latvijā vēl tikai par to ausās, taču vai vispār ir vajadzīgs visu ielikt kādā konkrētā rāmī? Īsi un vispārināti sakot, worldschooling ir mācīšanās ceļojot. Tas nozīmē dzīvot ar domu, ka visa pasaule ir tava skola, nevis skola ir visa tava pasaule. Angliski šo dzīvesveidu mēdz dēvēt arī par edventuring (no vārdiem education (izglītība) un adventuring (piedzīvojumu meklējumi)) vai life-learning (mācīšanās caur dzīves situācijām).

Arvien vairāk ģimeņu visā pasaulē izvēlas pievērsties šādam bērnu izglītošanas veidam, jo daudzās attīstītajās valstīs aug neapmierinātība ar valstī noteikto izglītības sistēmu. Prasības un noteikumi katrā valstī atšķiras, taču kopīgs ir jau teju simt gadu vecais modelis – bērniem jāsēž skolas solā, jāmācās fakti, jākārto pārbaudījumi, kuru rezultāti it kā nosaka zināšanu līmeni un turpmākās dzīves gaitas. Savulaik pasaulē ir radušās dažādas alternatīvās pieejas un skolas, bet tādu nav daudz, un tās nebūt nav sabiedrības vairākuma atzītas.

Arī worldschooling piekritēji tiek uzskatīti par dumpiniekiem, jo šī dzīvesveida īstenošana paģēr bērnu izņemšanu no skolas, uzņemoties atbildību par bērna izglītošanu pašu spēkiem, kas, savukārt, nozīmē to, ka vismaz vienam no vecākiem ir jāuzņemas skolotāja loma, tātad – jāaiziet no darba, lai būtu laiks bērnu izglītošanai un pieskatīšanai. Worldschooling ir iespējams īstenot, dzīvojot savā valstī, taču parasti ar to saprot pasaules apceļošanu ilgtermiņā.

Kurš tādu dzīvesveidu var atļauties?

Jautājums par nepārtrauktas ceļošanas izmaksām izskan bieži, un ikreiz, kad to dzirdu, es uzdodu pretjautājumu. Vai zināt, cik naudas izteiksmē maksā viena diena jūsu dzīvē? Es nerunāju par to summu, ko izdodat pārtikas iegādei, bet apsēdieties, sarakstiet visu, par ko mēnesī maksājat (kredīti, līzingi, īres maksa, komunālie un citu pakalpojumu maksājumi utt.), izdaliet ar mēneša dienu skaitu, un jums būs aptuvena bāzes summa vienas dienas vērtībai. Tam varam pieskaitīt dzīves laikā iegādātās mantas, kas kalpo mūsu ērtībām (mēbeles, apģērbs, saimniecības preces, sadzīves tehnika utt.). Mums apkārt ir milzum daudz mantu, kuras mums, mūsuprāt, ir vajadzīgas. Jā, tas viss rada drošības, komforta, stabilitātes sajūtu, taču tas viss ir ilūzija, jo vienā dienā mums var vairs nebūt ne šīs iedzīves, ne mūsu pašu, un tad rodas jautājums – vai dzīve komforta zonā vispār ir dzīve? Vai tā mēs kaut ko mācāmies jeb tikai vergojam savos darbos, lai to visu uzturētu? Visu kārtīgi apsverot un izrēķinot, nereti sanāk, ka ceļot sanāk izdevīgāk nekā dzīvot Latvijā, jo īpaši pilsētās un ziemas sezonā.

Ceļošana ilgtermiņā ir minimālisma paveids. Mēs 2016. gada decembrī pārdevām vai noziedojām 99 % savas iedzīves. Atstājām tikai fotogrāfiju albumus, meitas gleznas, dažus mīļākos traukus un katram pa kādai ziemas drēbju kārtai gadījumam, ja kādu iemeslu dēļ nāktos atgriezties Latvijā ziemas spelgonī. Pēdējā nedēļa pirms aizbraukšanas manā apziņā ir visai miglaina. Galvenais mērķis bija atbrīvot mājokli no mantām un saprast, ko ņemt līdzi ceļā. Pat gadu vēlāk man nav ne jausmas, kas stāv tajās dažās kastēs vecāku mājas bēniņos. Lūk, cik svarīgas ir mantas! Tās aizmirstas, kad vairs nav acu priekšā.

Ir vecs triks ar bērnu mantām. Ļaujiet bērniem izvēlēties 10 mīļākās rotaļlietas, bet pārējās salieciet kādā kastē un noslēpiet! Pēc pāris mēnešiem aizmirstās mantas šķiet kā jaunas. Un pieaugušajiem ir gluži tāpat. Ja vien tā nav kāda īpaši mīļa lieta, pārējais no atmiņas izzūd drīz vien. Tiklīdz sākat cilāt mantas un atrast iemeslus, kāpēc šīs mantas nedrīkst izmest un kur tās var noderēt, sākas nebeidzama, nerezultatīva un nogurdinoša cīņa ar sevi un ar to balsi galvā, kas čukst, ka to visu vajag paturēt. Kāds ir risinājums? Nepirkt. Vai arī pirms pirkšanas uzdot sev vismaz 5 jautājumus par to, kāpēc konkrētā lieta būtu jāpērk un ko tā jums dos. Vai esat pamanījuši, ka, ilgāku laiku esot prom no pilsētas, varat mierīgi dzīvot ar to, kas jums tobrīd ir pieejams, bet, līdzko ieejat lielveikalā vai ejat cauri tirdziņiem, tā uzreiz rodas vēlme apskatīt, ieiet tur, vēl tur, un tad pirkt, jo var taču atļauties un galu galā “man patīk un man vajag”.

Ceļojot ilgtermiņā, jūs maksājat tikai par naktsmājām, ēšanu un visu to, kas bagātina jūsu pieredzi (ieejas biļetes, maksa par transportu un pārvietošanos u. tml.). Daudzi pārsvarā ceļo tur, kur nav vajadzīgas ziemas drēbes un maksa par apkuri, līdz ar to viss līdzi paņemtais ietilpst vien pāris mugursomās un/vai koferos. Gada laikā mēs četras reizes revidējām somu saturu, jo tās arvien bija par smagu, un tur bija drēbes un lietas, ko neizmantojām ne reizi. Bērni aug, pusi no drēbēm paspējām atdot vietējiem bērniem, jo tās vienkārši kļuva par mazu.

Ceļot arī var dažādi. Ir ģimenes, kas straujā tempā dodas no pilsētas uz pilsētu, gadā apmeklējot pat 35 valstis. Kādam tas ir vajadzīgs, kādam ir bērni, kas ar to ir mierā. Mums tas šķiet nogurdinoši, un mēs piederam pie tā sauktajiem lēnajiem ceļotājiem, t.i., mēs nobāzējamies vienā vietā uz ilgāku laiku, kārtīgāk izpētot apkārtni, nevis strauji rikšojam no vienas vietas uz nākamo. Arī tas samazina izmaksas, jo mēneša maksa par mājokli var būt zemāka par to, ko maksāsiet, ja katru nakti pavadīsiet citā vietā. Pavadot vismaz pāris nedēļu vienuviet, ir iespējams sajust vietējo iedzīvotāju dzīves ritmu, atkost lētākās ēstuves un izdevīgākos piedāvājumus pārtikas veikalos, kā arī izprast sabiedriskā transporta sistēmu un pārvietošanās iespējas. Ne vienmēr auto noma ir izdevīgākais risinājums, un ne vienmēr automašīna vispār ir vajadzīga.

worldschooling var īstenot Latvijas iedzīvotāji?

Latvijā pamatizglītības ieguve ir obligāta. Neiet skolā un pazust džungļos varbūt ir iespējams tikai tad, ja zināt, ka nekad neatgriezīsieties civilizācijā. Pretējā gadījumā jums visticamāk būs darīšana ar bāriņtiesu, un jūs riskējat ar vecāku tiesību zaudēšanu. To nosaka dažādi panti un punkti gan Civillikumā, gan Bāriņtiesu likumā un MK noteikumos. Ko darīt? Pašlaik ir divi varianti.

Mājmācība

Vispirms jāsaprot, ka ir mājmācība un mājas apmācība. Mājmācība ir mācību process mājās, kad vecāki uzņemas atbildību par bērna skološanos sadarbībā ar konkrētu izglītības iestādi. Mājas apmācība ir mācību process mājās, kad skolotājs nāk pie bērna uz mājām. Sabiedrībā nereti valda uzskats, ka mājmācība ir pieejama tikai bērniem ar īpašām vajadzībām. Kā ir patiesībā?

Mājmācība Latvijā ir atļauta MK noteikumu Nr. 149 22. punktā: “Pamatojoties uz izglītojamā vecāku rakstisku iesniegumu, direktors pēc saskaņošanas ar izglītības iestādes dibinātāju un izglītojamā uzņemšanas izglītības iestādē (izņemot speciālās izglītības iestādi/grupu) ir tiesīgs ar rīkojumu noteikt, ka 1.–6. klases izglītības programmas daļā paredzēto mācību saturu izglītojamais var apgūt ģimenē un ka par to ir atbildīgi viņa vecāki.” Tas nozīmē, ka jūs ierodaties savas pašvaldības skolā, vienojaties ar skolas vadību par mācību plānu un sadarbību, uzrakstāt iesniegumu un sākat īstenot obligātā satura apguvi kopā ar savu bērnu. Savā tempā un sev vēlamajā laikā un vietā. Ir pieejamas konsultācijas gan klātienē, gan Skype vai kādā citā saziņas platformā – atkarībā no vienošanās ar skolu. Pašlaik tas ir iespējams līdz 6. klasei. Mācību materiāli ir pieejami elektroniski, arī mācību process un pārbaudījumi notiek tīmeklī.

Tālmācība

Man ir grūti novilkt robežu starp mājmācību un tālmācību. Kamēr bērni ir mazi, vecākiem jāvelta laiks vielas apguvei kopā ar bērnu abos gadījumos. Lielāki bērni paši spēj organizēt mācību procesu, un vecāku līdzdalība vairs nav tik vajadzīga. Abos gadījumos mācību process noris līdzīgi — jūs varat būt jebkur un mācību vielas apguvi pielāgot savam dzīvesveidam un ritmam. Viss jebkurā gadījumā ir atkarīgs no vienošanās ar skolu par kontaktstundām un konsultācijām ar pedagogiem un kā tas viss tiek īstenots. Manā izpratnē vienīgā atšķirība ir tā, ka mājmācību līdz 6. klasei var īstenot bez maksas, bet dalībai tālmācības programmās visbiežāk ir noteikta mēneša maksa. Mācīties var jebkur pasaulē, bet centralizētie eksāmeni gan jākārto uz vietas Latvijā.

Rīgas Tālmācības vidusskola un Rīgas 1. Tālmācības vidusskola piedāvā pamatskolas programmu 7.-9. klašu skolēniem, Rīgas Komercskolā var mācīties jau no 1. klases. Mēneša maksa un mācību sākums skolās atšķiras. Rīgas 84. vidusskola apgalvo, ka tās tālmācību programmas apguve ir bez maksas. Šīs nav vienīgās skolas, kuras piedāvā tālmācību programmas. Tātad – iespēju ir daudz!

Kā mācības notiek praksē?

Raksta tapšanas brīdī mans vecākais bērns mācās 5. klasē. Mācību vielas apguve un pārbaudes darbi tiek veikti vietnē uzdevumi.lv. Mācību procesam sekojam līdzi e-klasē. Saziņai ar skolotājiem izmantojam e-pastu.

Kad skolotāji atsūta pārbaudes darbus, kopā ar bērnu apgūstam teorijas daļu. Tiklīdz ir skaidrs, ka bērns vielu ir sapratis, ļauju viņam patstāvīgi izpildīt pārbaudes darbu un nosūtīt to skolotājai. Pārbaudes darbu izpildē neiejaucos, jo mērķis ir iemācīt bērnam patstāvīgi veikt uzdevumus un pieņemt lēmumu par atbilžu pareizību. Ikdienā ar mājasdarbu veikšanu nenodarbojamies. Katru dienu piedāvāju vismaz pāris mācību priekšmetu izvēli, un bērni paši izvēlas, ko konkrētajā dienā grib mācīties. Jāteic, arī man ne katru dienu gribas nodarboties ar matemātiku vai dabas zinātni… Mēs visi vienojamies par to, ko tobrīd vislabāk gribam, un to arī apgūstam. Vienudien tā ir aktīva sportošana un rēķināšana, citudien lasīšana un runas attīstība, vēl kādudien svešvalodu apguve utt. Kopš bērni vairs neceļas agri no rītiem, viņi jūtas enerģijas pilni un priecīgi. Jau ēdot brokastis, viņiem rodas neskaitāmi jautājumi par dažnedažādākajiem tematiem. Nereti arī tas nosaka mācību norises ievirzi. Piemēram, ejam sportot uz pludmali un iesākam runāt par kāpām. Rodas jautājums – kad radās šīs konkrētās kāpas? Kas vispār ir kāpas? Vai visur pasaulē ir kāpas? Kur ir lielākās kāpas pasaulē? Atnākam mājās un tad stundu no vietas meklējam informāciju par kāpām un to pārrunājam. Šādā veidā bērni jau agrā vecumā paši iemācās meklēt informāciju un rast atbildes uz saviem jautājumiem. Vecākiem šī ir iespēja pavadīt laiku kopā ar bērniem un arī uzzināt ko jaunu, jo… es tiešām nezināju, kur ir lielākās kāpas pasaulē!

Latvijā worldschooling īstenot ikdienā ir grūti ziemas periodā, jo īpaši aukstajās dienās, kad nav iespējas pavadīt laiku ārā lielāko dienas daļu. Tiklīdz laikapstākļi kļūst tīkamāki, ir iespējams atrast dažādas iespējas mācīties dabā un ārpus mājas. Latvijā ir daudz dabas taku, kurās ir izvietoti informatīvi stendi par augiem un dzīvniekiem, ir vairāki skatu torņi, kas ļauj saredzēt dabu no cita skatu punkta, ir muzeji un izstādes, kā arī dažādas vēsturiskas vietas, kas ļauj iepazīt vēsturi un kultūru. Iespējas ir, vajag tikai laiku un vēlmi to visu izmantot savā labā. Drīzumā publicēšu sarakstu ar vietām Latvijā, kuras bērniem ir saistošas un izglītojošas.

Elektroniski pieejamo mācību materiālu klāsts latviešu valodā nav plašs. Esot Latvijā, izstaigāju grāmatnīcas un iegādājos dažādas darba burtnīcas, kas neaizņem pārāk daudz vietas somās. Tā kā abi bērni saprot angļu valodu, izmantojam mācību platformas šajā valodā. Lielākās no tām ir Reading Eggs un Khan Academy. Šīs abas ir piemērotas mūsu bērniem, taču mazākiem ir arī ABCmouse.

Dažādiem radošiem projektiem idejas vienmēr var smelties YouTube vietnē. Tā radās arī, piemēram, šis mūsu video.

Mūsu ģimenes worldschooling piedzīvojumi pasaulē vislabāk ilustrējami ar šīm fotogrāfijām.

This slideshow requires JavaScript.

Ieguvumi

  • Būtiski uzlabojusies bērnu veselība. Viņi ir mundri un darboties griboši. Ik rītu mostas labā omā, turklāt mostas tad, kad ir izgulējušies.
  • Bērni redz rasu, reliģiju un kultūru atšķirības un saprot, ka katrā valstī ir citi paradumi. Viņiem tas nešķiet dīvaini vai nosodāmi. Viņi to pieņem kā normu, kas jārespektē.
  • Jaunākais bērns kļuvis atvērtāks un komunikablāks. Gada laikā nepiespiesti apguvis angļu valodu, šobrīd pats aktīvi izrāda interesi par lasīšanu latviešu valodā.
  • Bērni saprot, kāpēc jāmācās svešvalodas, un izrāda iniciatīvu to apgūšanā. Meita vēlas apgūt spāņu un vācu valodu. Abi bērni spēj pēc skaņām atpazīt un atšķirt Eiropas lielākās valodas, pat nezinot tās. Visilgāk esam uzturējušies Grieķijā, arī šovasar visticamāk tur atgriezīsimies, tāpēc arī grieķu valoda ir mūsu pašu izvēles mācību priekšmets.
  • Mēs neesam piesieti vienai konkrētai vietai un mācību gada plānam. Varam pārvietoties, kur un kad gribam, negaidot skolēnu brīvlaiku un nerakstot pieteikumu skolai par stundu kavēšanu.
  • Bērni kļuvuši zinātkārāki. Viņi bez mitas uzdod jautājumus par visu, ko redz apkārt. Viņi jūt vecāku nedalītu uzmanību un reizēm uzdod arī pavisam lielus un filosofiskus jautājumus, kas ļauj iepazīt vienam otru daudz vairāk, jo, vairs neskrienot ikdienas steigā, vecākiem beidzot ir laiks ieklausīties un atbildēt uz šādiem jautājumiem. Visbiežāk jautājumi ir par to, kas sagādā prieku vai rada bailes, bažas un nepatiku.
  • Attīstītāka kļuvusi bērnu spēja orientēties svešā vietā un adaptēties jauniem apstākļiem. Viņi kļuvuši patstāvīgāki un prot sakārtot savas somas, ņemot līdzi vajadzīgās lietas, piemēram, ejot uz pludmali. Ja kaut kas ir aizmirsies, tad mamma nav vainīga, un nākamreiz jāatceras to paņemt pašam.
  • Ceļojot ir iespēja redzēt, kādu ļaunumu dabai nodara cilvēka darbību sekas, un tādējādi bērniem mācīt vides saudzēšanu, zero-waste principus un zaļa dzīvesveida nepieciešamību. Jā, mēs ne vienmēr spējam izvairīties no plastmasas lietošanas, ceļojam ar lidmašīnām un mēdzam ēst arī gaļu, taču, manuprāt, ir svarīgāk likt bērniem aizdomāties par to, ko viņi ēd un lieto un kādu ietekmi tas atstāj uz viņu veselību un planētu kopumā.
  • Bērni spēj izdomāt radošus rotaļu veidus dabā. Mums nekad nav bijis televizora, bet bērniem, protams, ir pieejamas planšetes. Kad esam dabā visu dienu, planšetes guļ aizmirstas, bet vakarā bērni atzīst, ka “šī nu gan bija varena diena!”.

Mīnusi

  • Visu laiku esam kopā. Tas pats par sevi nav nekāds mīnuss, taču agri vai vēlu pienāk brīdis, kad katram ir vajadzīga atpūta. Mēs šo atrisinām, izplānojot un piešķirot laiku tiem, kam vajadzība pēc personīgās telpas ir lielāka. Arī bērni grib atpūsties gan viens no otra, gan no kāda no vecākiem. Ir brīži, kad kaut kur dodamies tikai divatā ar meitu un pilnībā izbaudām “meiteņu lietas” un laiku bez puišiem. Arī puika ir priecīgs doties kaut kur divatā vai nu ar mammu vai tēti. Esam vienojušies arī par to, ka man ir viena diena nedēļā, kuru varu pavadīt viena.
  • Nav iespējams pilnībā apiet izglītības sistēmu, jo vienalga nākas izpildīt obligātās programmas prasības.
  • Nav pieejamas plašas papildu mācību iespējas internetā latviešu valodā. Ar to es domāju darba lapas tieši dzimtajā valodā, bērniem saistošas platformas valodas un lasītprasmes attīstībai, vietnes ar dažādiem uzdevumiem. Kādu laiku puika izmantoja zilbe.lv, taču viņam apnika, ka spēle bieži bija jāsāk no sākuma. Varbūt tagad ir veikti uzlabojumi, un spēle tik bieži neuzkaras. Situācija ar materiāliem latviešu valodā pamazām un ik gadu uzlabojas.
  • Ceļojot ir grūti bērniem nodrošināt dalību pulciņos. Puika labprāt mācītos spēlēt bungas, meitai ļoti interesē glezniecība. Varam rast iespēju meitai gleznot, taču ar bungām ir pagrūtāk. Tam nav nekādu šķēršļu, ja kādā vietā dzīvo vismaz pusgadu. Bungu spēli apgūt Brazīlijā noteikti ir aizraujošāk nekā kādā Latvijas mūzikas skolā, kur atkal ir kārtējās obligātās programmas prasības.

Ieteikumi

  • Latvijā šāds dzīvesveids nav īpaši populārs. Ja arī kāda ģimene to īsteno, tad ne publiski, jo tā ir vieglāk. Sabiedrības neizpratne un pat nosodījums rada papildu emocionālo slogu. Iesaku meklēt līdzīgi domājošas ģimenes Instagram vietnē. Aizņemtības un noguruma dēļ ģimenes izmanto tieši šo sociālo tīklu, jo ir vieglāk ielikt bildi un uzrakstīt īsu aprakstu nekā sēdēt un rakstīt garu bloga rakstu (es šo rakstu savā brīvdienā, kad esmu viena…). Ir iespēja ātri pēc tēmturiem atrast citas ceļojošās ģimenes un ātri vien izveidot ap sevi kopienu, kas tevi saprot un atbalsta (var meklēt worldschooling, unschooling, familytravel, homeschooling, kidstravel c.).
  • Apzinieties, ka, izņemot bērnu no skolas, jāmainās arī jūsu pašu dzīvesveidam! Kādam ir jāuzņemas skolotāja loma, un ne visi to spēj. Ja mācāt bērniem brīvību un robežu nojaukšanu, tad arī paši nevarat palikt sistēmā, kas uzliek rāmjus jebkurai jūsu darbībai. Tā ir liela atbildība. Ne visi to var un ne visiem to vajag uzņemties.
  • Ja esat pieņēmuši lēmumu, ka jūsu ģimenei šāds dzīvesveids ir piemērots un labvēlīgs, rīkojieties! Līdzko sāksiet šaubīties un klausīties, ko saka citi par to, ka tas ir dārgi, ka tas ir neprāts un ka “jums jau tur nekas nesanāks”, tad jums tur tiešām nekas nesanāks! Visgudrāk runā tie, kuri tikai runā. Tikai jūs zināt, kas jūsu bērniem un ģimenei ir labākais risinājums. Jā, var nākties apdedzināties, pārvarēt lepnumu un lūgt palīdzību citiem, iemācīties pazemību un gūt dažādas dzīves mācības, bet tas nav nekas letāls. Tā ir arī lieliska iespēja uzzināt, kuri ir jūsu patiesie draugi, kā arī iegūt pavisam jaunus draugus visā pasaulē.
  • Ceļot vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis tik vienkārši un arī lēti. Ir daudz vietņu, kuras publicē pēdējā brīža vai ļoti izdevīgus aviokompāniju piedāvājumus. Braukt uz kūrortiem vajag, ja esat pārguruši un izdeguši un ja jūsu prasības ir tikt apčubinātiem, kamēr gulšņājat pie baseina. Vietējo kultūru tā diez vai iepazīsiet, turklāt kopumā par to visu samaksāsiet vairāk (ja vien tas nebūs īpaši izdevīgs pēdējā brīža piedāvājums). Labs reality check ir saraksts ar vietām, uz kurām jūs dzīvē vēlētos aizbraukt. Paskaitiet, cik punktu tur ir, un parēķiniet, cik bieži gadā ceļojat! Pat ja tās ir divas reizes gadā (visbiežāk skolēnu brīvlaikos?) un mēs pieņemam, ka nodzīvosiet vismaz līdz 70 gadu vecumam, var izrādīties, ka jūsu dzīve būs vienkārši par īsu, lai paspētu nokļūt visos jūsu sapņu galamērķos.Par to, kā mēs atrodam izdevīgākos piedāvājumus un kā vispār pelnīt naudu, ja visu laiku esat ārzemēs, rakstīšu atsevišķā rakstā. Tikmēr jums ir iespēja apdomāt, cik piepildīta ir jūsu dzīve un vai esat ar to pilnībā apmierināti. Ir pavisam iespējams, ka esat, un man par to patiess prieks!

16 Comments

16 Comments

  1. Ineta says:

    Es to sauktu tiešām par dzīves mācīšanos nevis eksistēšanu, ko piekopjam mēs vairākums! Smaržo pēc patiesas BRĪVĪBAS! Paldies par rakstu?

  2. Anna says:

    Sveika, Loreta!
    Tas ir mans sapnis, šo īstenot kopā ar savu meitu.
    Un man ļoti liels prieks, kā Jums tas jau ir izdevies!
    Vai tev ir kāds ieteikums, kādu specializāciju es varētu apgūt lai varētu attālināti arī pelnīt iztikas līdzekļus? Jo pagaidām šis ir vienīgais punkts, kas nav atrisināts, lai es varētu doties ceļā.

    1. Loreta says:

      Burvīgi, ka ir tāds sapnis! 🙂 Iespēju ir daudz, to tagad zinu. Tuvākajās dienās centīšos pabeigt rakstu tieši par šiem jautājumiem. Var piesekoties happyrebellife feisbuka lapā. Tur nopublicēšu saiti, kolīdz raksts būs gatavs. 😉

  3. Sigita says:

    Paldies, Loreta, ka ejat kopā mums pa priekšu un kā ledlauži izlaužat ceļu! Un paldies, ka dalies pieredzē – man personīgi tas šobrīd ļoti palīdz šķīdināt savus rāmjus un vērties vaļā tam: kas vēl ir iespējams?…

    1. Loreta says:

      Paldies, Sigita! Esmu guvusi iedrošinājumu rakstīt vēl un vēl. Ne tikai par ceļošanu, bet arī par rāmju un iesakņojušos uzskatu šķīdināšanu sevī. Noteikti ienāc te vēl kādreiz pēc kāda brītiņa! 🙂

  4. Anita says:

    Mūsu onkulis Arvīds teica, ka viņš ir pabeidzis dzīves augstskolu. Worldschooling laikam kaut kas līdzīgs.

  5. Inga says:

    Super raksts!
    Paši jau sen domājam par mājmācību, jo redzam tik daudz problēmas ar mūsu izglītības sistēmu. Bērnam skolā ir grūti nosēdēt, ļoti garlaicīgi, jo ir par vieglu viela un viņš vienmēr sūdzas: “Kāpēc skolotāji nemāca tik interesanti kā Tu?”

    1. Loreta says:

      Jauki, ka bērns vēl nav zaudējis motivāciju mācīties vispār. Iedomājieties, cik ilgi pieaugušais spētu iet uz darbu, kur visu laiku ir garlaicīgi? 🙂 Ilgus gadus strādāju ar privātskolēniem. Viņi arī lūdzās, lai eju mācīt uz skolu, citādi tur esot “garlaicīgi”. Taisnības labad jāteic, ka man arī skolā strādāt bija garlaicīgi. 😄 Lai jums izdodas atrast risinājumu un dzīvi padarīt interesantāku visiem! 😊

  6. Laura says:

    Cik mīļš raksts! Reti lasu ceļojumu blogus, kaut gan patīk ceļot lēni un ilgtermiņā. Parasti blogi un vlogi man šķiet pārāk uzpūtīgi vai nereāli, pārāk amerikāniski, pārāk piefotošopēti – vai atkal otrā grāvī, kurā var nonākt, ja pārāk izmisīgi cenšas pierādīt, ka esmu tik traks, tik brīvdomīgs, tik laukā no sistēmas un rūpējos par piesārņojumu okeānā, jo dzeru no savas zīmolotās ekoloģiskās ūdens pudeles, ko atsūtījuši YouTube sponsori. Nav ticamības mirkļa. Tā kā lasāt ceļojumu blogus droši vien biežāk nekā es, gan jau zināt, par ko es runāju.

    Bet esmu priecīga par jūsu stāstu uziešanu, man patīk jūsu runas maniere un apņēmība, un skatījums, rakstiet tik vēl. Es arī tāpat domāju par tiem čīkstuļiem. Un ka visiem nemaz nevajag visu to pašu. Mani aizkustināja tas par to ziņkārību; kā jauniesvētīts pieaugušais jūtu, ka arī palieku arvien mazāk un mazāk ziņkārīga, kas mani apbēdina un satrauc. Paldies! Pievienots pie grāmatzīmēm. Lai jums viss izdodas – garus, pilnus ceļojumus, tikpat pilnus vēderus un visiem priecīgiem būt! 🙂

    1. Loreta says:

      Paldies par tik jauku un uzmundrinošu komentāru! Tik daudz patiesības tajā. Un sasmaidījos arī, kas šobrīd bija ļoti vajadzīgs. Paldies, paldies! 🙂

  7. Kristīne says:

    Mīļš paldies par dalīšanos! Man jūsu rakstu pārsūtīja draudzene, kura ļoti labi zin mūsu nostāju par skolu sistēmu un “dzīvošanu rāmjos”.
    Man ir tāds prieks lasīt par jūsu atziņām un ieteikumiem! Mūsu dēliņam ir tikai 1g, bet jau šobrīd skaidri redzam, ka worldschooling būs mūsu stāsts!
    Lai izdodas! 💕

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

en_USEnglish
en_USEnglish
%d bloggers like this: